Ielas meitas stāsts 2

Kad prāts ar sirdi beidzot cīnīties steidz beigt, prāts vinnē. Uz kādu laika Ielas meita savu darbu beidz, jo ir atrasts sen gaidītas miers. Vīrietis, kas ne tikai gultas bauda dāvā, steidz palīdzēt tai arī dienas darbos, bērna apgādāšanā. Dzīve kā pasaka, pirms tam esošajai lupatai, šķiet.
Nekas šai dzīvē vairs neatgādina par darbu netīru, Ielas meitai tāda kā nezuticība vairs neeksistē.
Nav jāgaida ilgi, līdz Ielas meita bārā redz savu vīrieti ar citu, citu, kas uz ielas strādā. Tai kājas plati paveras, lai Ielas meitas vīrieša dzimumloceklis ieietu viņā. Vai tā ir sen nesasniegtā bauda? Atteikšanās no rutīnas? Vai tikai sievietes spēj maitas būt vai arī vīrieši?
Asarām šļācoties, Ielas meita atver dārgāko vīna pudeli, kas viņai pieder:

Vīna glāze sartā, kā elles dzira šķiet,
Tā tumšo skatu dzidro un prātu skalot sāk.
Domas velnišķīgas pāri slīd,
Kā, lai apturēt tās spēj?


Vai atkal tai uz ielas strādāt jāiet, vai miers saplosīts gabalos ir? Dzīves jēga tai prom ejoša šķiet. Kas gan dzīves jēga ir?

Kas ir Tava dzīves jēga?

Alkoholisms ir visa nelabā māte, bet kā lai citādi rīkojas, kad sirds sāpēs sažnaugties vēlas. Velnišķīgas sāpes sirdi plosa, jel apstāties tā vēlas. Dzīvi saraut ar vīrieti tā vēl nesteidz, tā sarunu alkst, bet vīrietis tai tik melus steidz stāstīt, tā, ka nekas bijis neesot. Pēc laika, pateicoties Ielas meitas dotībām, vīrietis atzīstas, ka krāpis to. Kā lai tagad rīkojas, ja Ielas meita pirmo reizi mīlēt sākusi? Viens vienīgs bezdibenis apkārt tai šķiet.

turpinājums sekos

+

Jūras dzelmē ko saules stari neiekļauj

Reiz noglabājiet visas savas nebaltās dienas,

Ļaujiet priekam skart katru Jūsu ķermeņa daļu,

katru dvēseles stīgu.

http://www.youtube.com/watch?v=z1ujrnSqjAc&feature=related

Negaiss

Caur saules apspīdētiem mākoņiem, kāds pērkona negaiss dārd.

Gaidu, bet nesagaidu, kad negaiss beidzot sāksies. Vēlos reizē gan izlādēties, gan uzlādēties. Pērkona dārdā slēpjas velnišķīgs spēks, kas ļauj man atbrīvoties no negatīvajām emocijām, toties zibens palīdz man uzturēt dvēselē visu pozitīvo, kas mit man apkārt.
Nav jau tā, ka apkārt būtu daudz negatīvu emociju, lietu, bet cilvēki ar savu skepsi spēj tā noskaņot, un tad nenormāli nogurdina.
Vēlos rokā paņemt piparmētru tēju, uz palodzes uzlikt spilvenu, ieritināties pledā, atvērt logu vēdināšanas režīma un klausīties dabu- lietus pilienus, vēja šaulkas, pērkona dardus, cilvēku steigu.

Negaiss NĀC pie Manis. Šodien būsi īpaši gaidīts manās mājās.

05.07.2012

* spēks izsīcis

sirds vientuļas lāses piliena pilna,
gaudo kā vilks, pilnmēness laikā.

Kas esi Tu, vai pasaulē maz dzīvot Tev lauts,.

Dvēsele kaucošām sāpēm kliedz,
Jel nāc un atbrīvo mani,
Jel nāc un dziedini mani,
Ar savu kvēlo skūpstu pilno.

13.06.2012

Lēna lietus pile nodedz sveces kvēlo liesmu,

cilvēka bezdarbība palēnina dzīves ritējumu, ļaujot aizmirst, ka sapņus īstenos ir iespējams.

Sveces liesma līdzīga cilvēka dzīvei ir,

cik ilgi ļausi tai degt, tik ilgi dzīvosi- cits straujāk, cits lēnāk, cits drošāk...

Dabā ir sastopamas tik daudz parādības, kas līdzīgas cilvēka dzīves virpulim.

Atver acis un redzi to,

Pastiep rokas uz priekšu un sajūti,

Sakoncentrē ausis un sadzirdi to.

Cik var žēloties par likstām nevēlamām, ja dzīvē ir dots tāds brīnums, kā DZĪVE.

Cik no Jums to novērtē un cikiem no Jums tā šķiet lieka laika tērēšana?

Vai negaiss laimi aizdzen prom un likstas atnes mums,

Vai smaids iznīdēt to spēj?

Kāpēc stereotipiem tik viegli pakļaujamies?

Arī smaids spēj maldīgs būt ievainojot pašu stiprāko,

Un vējš, kam maigs pieskāriens piemīt, spēj labu dienu novēlēt.

Miega bads

Dzīve straujā dejā griežas,

Laiks kā mirklis šķiet.

Gribas traukties trakā dejā.

Dūmakaini sapņi slīd.

Laiks bez mites skrien,

Un mēs tam laikam līdzi.

Vai ieelpot mums ļauts,

Vai dzīvi baudīt var?

Vai nolemti mēs darbam,

Bez nieka atpūtas,

Vai atpūta ar darbu

Roku rokā iet?

Nē, apstājies un padomā,

Kā dzīvi savu iznieko,

Jel celies, mosties

Ej un dari,

Lai nožēlot kaut drusciņ tīk.

Uzdrīkstieties! Dariet, un viss Jums izdosies. J

***

***
Melodija, tik spalga kā putna spalvas lidojums
Dzīve tik īsa, kā sveces liesma nodziestot.
Reizē gan pārpilnība, gan tukšums sirdi plosa.
Vai brīvībai ir robežu, jeb slēgti roku dzelžos esam?
Kā zināt, kā uzdrīkstēties un nebaidīties?
Vai velnam nav bail savus zeltītos spārnus apdedzināt, ko enģelis tam naktī nodevis?

**