168 stundas, jeb 7dienas, kas kopā sastāda 1nedēļu. Iekšienē sitas daudz dažādu eociju. Ir skumji un ir radusies sajūta, ka kaut kas trūkst. Un trakākais ir tas, ka visas domas uznāk tieši vakaros, pirms gulētiešanas. Gribētos aizet uz mežu un izkliegt visu, visu, kas sirdi plosa- gan patīkamo, gan sāpīgo. Dažreiz gribētos, lai jūtas vispār pazustu.
Bet, katrs cilvēks, kurš ir ienācis manā pasaulē, vai tas ir pusis, vai labs draugs (draudzene) vai paziņa, dod man
dažādu dzīves pieredzi, un es paņemu no katra ko labu, vai arī kādreiz kādu netikumiņu.
Es varu pateikties visiem, kas man ir kaut kodevuši. Arvien vairāk norūdos, iegūstu dažādas dzīves atziņas.
Es zinu, ka esmu cilvēks, varbūt, kurš pārāk daud domā un mazāk dara. Es zinu, ka mēs dzīvojam tikai 1x un dzīve ir jābauda, bet dažreiz domas attur varbūt tieši no tā ko visvairāķ vēlos. Citreiz ir tieši otrādi, sākumā daru/saku un pēc tam tik domāju, kad jau ir par vēlu.
Un slikti ir tas, ka es pārāk pieķeros cilvēkiem, es nezinu kā, lai no tā atradinos.
Vēlos ātrāk rudeni- dievinu lapu virpuļojošu deju, krāšņās krāsas dzīves ritmā, jūras šņācošos viļņus, pērkona skaļo dārdēšanu un vētras straujo atnākšanu. Rudens- tas ir mans gadalaiks, vienmēr tāds ir bijis un būs.
Bet ir arī tagad ļoti skaisti dzīves mirkļi un notikumi, bet tie, lai pagaidām ir manās domās un atmiņās. Ja dzīvē ko ļoti vēlas, tas var izdoties. :)
1) Ir savi plāni nosprausti, kas jāsāk īstenot, lai sasniegtu mērķi.
2) Ir rudens gaidīšanas periods
3) Ir parādījusies liela degsme pierādīt sevi
4) Ir iespējas
5) Bet vislielākais IR tas, ka man ir tiešām fantastiski cilvēki apkārt. Gan rajonā, gan organizācijā, gan LU, gan, protams, ģimenē. Un man ir liels prieks, ka ir cilvēki, kas atbalsta mani, vai kas saprot mani no pusvārda, vai tādi kuriem vari uzticēties vai vienkārši pavadīt laiku kopā.
