Prāts ar sirdi savā starpā cīnās bargi.
Prāts lūdz apstāties un žēlot sevi,
Sirds turpretim liek traukties dziļāk iekšā virpulī.
Kā tornado jūtas plosa prātu, viens vienīgs karš starp abām pusēm.
Vai kāds gan padoties spēs?
Līdz ko domas par Tevi aizlido prom, prāts uz brīdi atbrīvojas, bet ne uz ilgu laiku.
Mostos un gulēt eju tikai ar vieu domu- par Tevi.
Kas tā ir par iekšējās pasaules sajūtu?- Man grūti spriest.
Vien zinu to, ka ta nav vienaldzība.
Mīlestība? Pārāk skaļš vārds pēc tik īsa laika posma.
Lai gan tauriņi vēderā deju griež.
Bet nē, mīletība tā nav- ja nu vienigi patika un nedaudz vairāk.
Sāpes? Ko gan tās spāj nodarīt?
Vai sāp man bieži vai tikai dusmu uzplūdos?
Man sāp, kad Tevis nav klāt, kad esi vajadzīgs.
Dusmas? Kā gan tās izpaužas?
Kā agresija? Ne, es nespēju dusmotes, kaut gan dažreiz vajadzētu.
Riebīgums? Jā, tāda es spāju kļūt, lai gan tikai neapzināti.
Vai to izmainīt var? Bet, protams, tika jākļūst emocionali stabilākai.
Viens vienīgs Tevis trūkums organismā. Ilgojos. Bet jūtu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru