ceturtdiena, 2012. gada 20. septembris

Nemiers

Jau vairākas dienas iekšējs nemiers? Bez vai ar iemeslu nezinu. Dzīve sāk pieriebties, nogurdināt, ir nepieciešams atpūsties no visa un visiem. Esmu pazudusi sevī vai tieši otrādi pazaudējusi sevi, bet kā, lai atrodu,- nezinu. Palīdzēt nevar neviens, es tā vismaz domāju.
Es tikai ceru, ka viss noskaidrosies un izdosies. Lai nedomātu ne par ko es gleznoju, un drīz manai sienai jabūt gatavai, kaut gan tagad esmu atradusi citu nodarbi- sveču liešanu. Ir tomēr lietas, kuras vēl iepriecina.
Jūtu, ka kļūstu viegli nokaitināma- un tas man sevī nepatīk. Gribas paņemt spilvenu un visas asaras atstāt tai, bet es esmu stipra, rūdos, un tā nedaru, būs labi. Cilvēki laikā gaitā ir palīdzejuši kļūt man stiprakai. Kāds gudrs cilvēks reiz teica, lai kļūstu emocionali stiprāka, un tā notiek, esmu pateicīga.

LU es nesaprotu, atvainojos par rupjību, Nah**mums jāmāca tāds priekšmets, ko vajadzētu mācīt tikai maģistratūrā? Ne vell nesaprotu, un neesmu viena tāda. bakalauru gribās šogad uzrakstīt, lai beigta balle. Man patīk mācīties/studēt, bet kā lai saprot normas, kuras jāmāca tikai tad, kad Tev ir priekšzināšanas citos priekšmetos?
"Ir jābūt pamatam, lai taptu celtne."- bet LU to laikam nesaprast.

Lai arī ir rudens, mans iedvesmojošakais gadalaiks, jūtos apjukusi, ir nepieciešama vētra, lai savestu sevi kārtībā.

Lai jaukas dienas.