sestdiena, 2012. gada 17. marts

Dvēseles stāvoklis

Prāts ar sirdi savā starpā cīnās bargi.
Prāts lūdz apstāties un žēlot sevi,
Sirds turpretim liek traukties dziļāk iekšā virpulī.
Kā tornado jūtas plosa prātu, viens vienīgs karš starp abām pusēm.
Vai kāds gan padoties spēs?

Līdz ko domas par Tevi aizlido prom, prāts uz brīdi atbrīvojas, bet ne uz ilgu laiku.
Mostos un gulēt eju tikai ar vieu domu- par Tevi.
Kas tā ir par iekšējās pasaules sajūtu?- Man grūti spriest.
Vien zinu to, ka ta nav vienaldzība.

Mīlestība? Pārāk skaļš vārds pēc tik īsa laika posma.
Lai gan tauriņi vēderā deju griež.
Bet nē, mīletība tā nav- ja nu vienigi patika un nedaudz vairāk.

Sāpes? Ko gan tās spāj nodarīt?
Vai sāp man bieži vai tikai dusmu uzplūdos?
Man sāp, kad Tevis nav klāt, kad esi vajadzīgs.

Dusmas? Kā gan tās izpaužas?
Kā agresija? Ne, es nespēju dusmotes, kaut gan dažreiz vajadzētu.

Riebīgums? Jā, tāda es spāju kļūt, lai gan tikai neapzināti.
Vai to izmainīt var? Bet, protams, tika jākļūst emocionali stabilākai.

Viens vienīgs Tevis trūkums organismā. Ilgojos. Bet jūtu :)


trešdiena, 2012. gada 14. marts

kā modinātājs.

Kā modinātājs, kuru gribas atlikt vēl un vēl.

Tik tak, tik tak
Lēni rit laiks
Tik tak, tik tak
Vai gan laiku var izmērīt
Smilšu graudiņos vai sekundēs?
Vai ari laiks tāds kā acu māneklis vien ir?

Bet modinātāju Tu vari gan atslēgt, gan izslēgt, gan ļauties tam.
Bet kā labāk?
Apturot to- Tu apturi sevi,
Izslēdzot to- Tu izslēdz daļu no likteņa sava
Bet ļaujoties tam- Tu atdod sevi nezināmajam.
Vai nezināmais ir skaists vai ļauns-
To izzina tikai izdzīvojot laiku.

Bet kā gan īsti, tad ar laiku ir? Vai mēs to varam apturēt, izdzīvot un ļauties tam?